Klejotājnervs (vagus nervs) ir viens no svarīgākajiem nerviem cilvēka organismā — tas ir garākais no galvas smadzeņu nerviem un aptver plašu orgānu loku, sākot no elpceļiem un sirds līdz pat gremošanas traktam. Tāpēc tā stimulācija pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par vienu no daudzsološākajām metodēm dažādu slimību ārstēšanā.

Kas ir klejotājnervs un kāpēc tas ir tik nozīmīgs?

Klejotājnervs sastāv no aferentajām (jušanas), eferentajām (motorajām) un parasimpātiskajām šķiedrām, kas nodrošina saikni starp smadzenēm un vairākiem dzīvībai svarīgiem orgāniem.
Tas inervē:

• galvā – smadzeņu apvalkus, auss gliemežnīcu un dzirdes kanālu,
• kaklā – rīkles un balsenes muskuļus,
• krūšu dobumā – sirdi, traheju, barības vadu, vairogdziedzeri,
• vēdera dobumā – kuņģi, aknas, liesu, nieres un zarnas līdz sigmoīdajai daļai.

Klejotājnervs piedalās autonomās nervu sistēmas, iekaisuma regulācijas un emocionālā līdzsvara uzturēšanā, tādēļ to var dēvēt par sava veida organisma “lielceļu”, kas savieno ķermeni ar prātu.

Klejotājnerva stimulācijas vēsturiskā attīstība

Ideja par klejotājnerva stimulāciju nav jauna. Jau 19. gadsimta beigās ārsts James Corning radīja pirmo eksperimentālo ierīci šim nolūkam, mēģinot ārstēt epilepsiju. Metode izrādījās efektīva, taču pēc viņa nāves tā tika aizmirsta.

20. gadsimta vidū itāļu zinātnieks Zančeti pierādīja, ka klejotājnerva stimulācija dzīvniekiem samazina galvas smadzeņu garozas hiperuzbudināmību — tātad arī epilepsijas risku.
Savukārt 80. gados tika izstrādāta implantējama ierīce – “neirokibernētiskā protēze”. Pirmie izmēģinājumi uz dzīvniekiem, bet vēlāk arī cilvēkiem, apliecināja metodes efektivitāti pret krampjiem.

1997. gadā ASV VNS (vagus nerva stimulācijas) ierīces tika apstiprinātas izmantošanai cilvēkiem. Vēlāk tās atzina arī par efektīvām depresijas ārstēšanā.

Kas ir transkutānā klejotājnerva stimulācija (tVNS)?

Lai gan implantējamās VNS ierīces ir efektīvas, to plašāku lietošanu ierobežo invazivitāte un augstās izmaksas. Zinātnes attīstība ļāvusi radīt transkutāno aurikulāro nerva stimulāciju (tVNS) – neinvazīvu metodi, kas stimulē klejotājnerva zarus caur ādu ausī.

Šī ierīce izskatās līdzīgi kā dzirdes aparāts un tiek vienkārši uzlikta uz auss, kā arī ir pieejamas savādākas uzbūves ierīces, bet mērķis paliek nemainīgs - stimulēt klejotājnervu. Stimulācija notiek viegli, nesāpīgi un bez ķirurģiskas iejaukšanās.

tVNS pielietojums medicīnā

Mūsdienās tVNS izmanto daudzās jomās, tostarp:

• trauksmes un depresijas mazināšanā,
• epilepsijas ārstēšanā,
• mirdzaritmijas un miega traucējumu uzlabošanā,
• autisma un kognitīvo traucējumu gadījumos,
• Krona slimības, Parkinsona slimības un migrēnas terapijā,
• auss trokšņu (tinnitus) mazināšanā.

Priekšrocības un nākotnes perspektīvas

Transkutānā klejotājnerva stimulācija ir:

• neinvazīva un droša metode,
• viegli pielāgojama katram pacientam,
• ar minimālām blakusparādībām, piemēram, nelielu aizsmakumu vai diskomfortu ausī,
• ārstam iespējams sekot līdzi attālināti,
• un savienojama ar citām terapijām – biofeedback, fizioterapiju u.c.

Daži ražotāji jau izstrādā tVNS ierīces ar mākslīgā intelekta vadību, kas automātiski pielāgo stimulāciju pacienta vajadzībām.

Secinājums

tVNS ir inovatīva, efektīva un pieejama metode dažādu hronisku slimību ārstēšanā. Tā piedāvā nemedikamentozu alternatīvu, kas palīdz uzlabot gan fizisko, gan psiholoģisko veselību.
Ar tehnoloģiju attīstību šī terapija kļūst arvien pieejamāka un personalizētāka, un nākotnē, visticamāk, tā kļūs par neatņemamu daļu no mūsdienu medicīnas.