Defibrilators kā tehnoloģija pirmo reizi tika pielietota Ženēvas universitātē 1899. gadā. Jean-Louis Prévost un Frédéric Batelli, abi universitātes fiziologi, atklāja, ka neliels strāvas trieciens var izraisīt kambaru fibrilāciju suņiem un šo procesu iespējams pagriezt pretējā virzienā, izmantojot spēcīgākas strāvas iedarbību - defibrilāciju ar ierīci, ko sauc par defibrilatoru. Šo ierīci izgudroja inženieris-elektriķis Viljams Kouvenhovens 1930. gadā. Būdams students Džona Hopkinsa universitātē, Viljams pētīja sakarību starp strāvas stiprumu un tā ietekmi uz sirdsdarbību.

Tolaik gados jaunā studenta pētījumu ievēroja kardioķirurgs Klods Beks (Claude Beck), un viņš sāka eksperimentēt ar maiņstrāvu, to laižot caur dzīvnieku sirdīm. Iespējams, ka tā tas arī lēnā garā būtu turpinājies, ja ne vien 1947. gadā 14 gadus veca pacienta sirds nebūtu apstājusies operācijas laikā. Ilgi nedomādams, Klods pateica, lai no pagraba, kur atradās viņa eksperimentālā ierīce, to atnes uz operāciju zāli, kur viņš to pielietoja divas reizes, veicot defibrilācijas procedūru. Pirmā reize bija neveiksmīga, bet ar otro reizi izdevās pacientu atgriezt pie dzīvības, un tā bija sensācija. Pirmo reizi mūžā defibrilators izglāba dzīvību. Šī eksperimentālā ierīce bija diezgan vienkārša un sastāvēja no 110 V barošanas bloka, rezistora strāvas stipruma maiņai un divām metāla karotēm - elektrodiem ar koka rokturiem, ar ko varēja veikt defibrilācijas procedūru ar atvērtu krūšukurvi.

 Neskatoties uz pirmo panākumu, defibrilatoru ceļš nebūt nebija rožains. Cilvēki vēl nezināja, kāpēc defibrilators darbojas tā, kā tas darbojas, un kā to uzlabot. Bieži vien defibrilācija radīja cilvēkiem, uz kuriem to izmantoja, nepatīkamus blakusefektus, kā lauztas ribas un bojātu sirds muskuli. Tai pat laikā izpētes darbi noritēja arī Eiropā, kur tika izmēģināta cita pieeja, proti, uz dzīvniekiem tika izmantota līdzstrāva.

Pēc kāda laika Kouvenhovenas absolvente Lina Šterna pārcēlās uz Padomju Savienību, kur turpināja pētījumus, līdz viņai pašai tika piespriests nāves sods. Josifam Staļinam nepatika intelektuāļi. Tomēr pēc kāda laika nāvessods tika atcelts ar paša Staļina pavēli, un klīst baumas, ka iemesls tam esot bijusi Staļina ticība, ka jaunā tehnoloģija spēj atdzīvināt no miroņiem. Kā vēl viens pētījuma virziens jāatzīmē Dr. Alberta Haimana pētījums 1933. gadā, kas notika Beth Davis slimnīcā Ņujorkā. Alberts Haimans izmantoja dobu adatu ar stiepli iekšā, ko ievadīja sirdī un caur to laida elektrisko strāvu. Jāņem vērā, ka metode bija eksperimentāla un ļoti traumatiska, kā arī nebija klīnisku pētījumu tai, tādēļ tā neguva plašu pielietojumu dzīvē.

Plašāk defibrilatorus sāka lietot pēc 1950. gada, kad čehs Gurvičs Peleška uzkonstruēja ierīci, kas bija mazāka un izmantojama ārpus slimnīcām. Ierīces modelis DPA-3 Padomju Savienībā tika plašāk izmantots jau sākot ar 1959. gadu. Rietumeiropā īru profesors Frenks Pantridžs no Belfāstas izveidoja “portatīvo” defibrilatoru, kas svēra 70 kg (!). Kā moderno AED tēvs minams Džeimss Frenks Pantridžs no Ziemeļīrijas . Viņš bija ārsts kardiologs, un tieši viņš ieviesa plašā lietošanā ierīces, ko mūsdienās pazīst kā ārējos automātiskos defibrilatorus.